Latvijas ainavu lielā mērā veido meži, kas sedz vairāk nekā pusi no valsts teritorijas. Tie kalpo ne tikai kā oglekļa piesaistes avots un rekreācijas vide, bet arī kā mājvieta simtiem savvaļas dzīvnieku – no plēsīgiem zīdītājiem līdz retiem bezmugurkaulniekiem. Taču pieaugošā mežizstrādes intensitāte rada riskus šai bioloģiskajai daudzveidībai. Šajā rakstā aplūkojam, kuri dzīvnieki apdzīvo Latvijas mežus, kā mežsaimniecības prakses ietekmē viņu dzīvotni un kā iespējams panākt līdzsvaru starp dabas aizsardzību un saimniecisko darbību.
Kādi savvaļas dzīvnieki mīt Latvijas mežos?
Latvijas meži ir daudzveidīgi un tajos sastopamas simtiem savvaļas dzīvnieku sugu. Šeit ir tikai daļa no tiem:
Zīdītāji
- Brieži, stirnas, aļņi – sastopami visā Latvijā, bieži redzami rītausmā un krēslā.
- Lūši un lapsas – mežaini, klusi dzīvnieki, kuriem nepieciešamas nepārtrauktas meža teritorijas.
- Meža cūkas, āpši, caunas – aktīvi naktī, bieži sastopami mežmalās un pamežā.
- Vilki un, retāk, lāči – atrodami galvenokārt Latgalē un pierobežas reģionos.
Putni
- Melnais stārķis, mazais ērglis, mežirbe – aizsargājamas sugas, kas atkarīgas no veciem un mitriem mežiem.
- Dzeņi, dobumperētāji, pūces – ligzdo vecos kokos ar dobumiem vai kritalās.
- Migrējošie putni – izmanto mežus kā atpūtas un barības vietas ceļā.
Kukaiņi un sīkie dzīvnieki
- Retas vaboles un tauriņi, kas dzīvo kritalās, trūdošā kokā vai sauslapās.
- Sūnas, ķērpji, sēnes, kas ir pamats daudzām barības ķēdēm.
- Abinieki un rāpuļi, piemēram, gludenā čūska, varžveidīgie, kas mitinās slapjās meža ieplakās.
Ko nozīmē bioloģiskā daudzveidība mežā?
Bioloģiskā daudzveidība mežā ietver sugu, dzīvotņu un ģenētisko dažādību. Tas nozīmē, ka vienā meža masīvā var sadzīvot gan putni, kas dzīvo koku galotnēs, gan dzīvnieki, kas mitinās zemsedzē, gan organismi, kuri dzīvo zemē vai mirušā koksnē.
Šī dažādība ir būtiska, jo:
- Tā stiprina ekosistēmas noturību pret klimata pārmaiņām, slimībām un kaitēkļu uzliesmojumiem. Mežs ar daudzām sugām spēj pielāgoties izmaiņām daudz efektīvāk nekā monokultūra.
- Nodrošina pārtikas ķēžu stabilitāti – ja viena suga izzūd (piemēram, kukaiņu barība), tās trūkums var atstāt iespaidu uz visu trofisko līmeni, tostarp putniem, plēsējiem un augu apputeksnētājiem.
- Veicina dabas līdzsvaru, kur katrai sugai ir sava funkcija – piemēram, dobumos ligzdojošie putni palīdz kontrolēt kaitēkļus, sēnes noārda mirušo koksni, bet apputeksnētāji nodrošina augu vairošanos.
- Saglabā ģenētisko dažādību, kas ir nozīmīga ilgtermiņā – dažādība starp vienas sugas indivīdiem palīdz sugām izdzīvot un attīstīties mainīgos apstākļos, piemēram, pretoties slimībām vai pielāgoties temperatūras svārstībām.
Meža bioloģiskā daudzveidība nav tikai “skaists papildinājums” – tā ir meža veselības un ilgtspējas pamats.
Kā mežizstrāde ietekmē savvaļas dzīvniekus?
Kailcirtes ietekme
- Pēkšņs dzīvotņu zudums – ligzdas, alas, dobumi tiek iznīcināti vienas dienas laikā.
- Mainās mikroklimats – izcirstas vietas kļūst sausākas, karstākas vai vējainākas.
- Zūd barības bāze – augi, sūnas, sēnes, kas bija atkarīgas no koku paēnas, iznīkst.
Meža fragmentācija
- Dzīvnieki vairs nevar brīvi pārvietoties, veidot pārus vai atrast barību.
- Ceļi, izcirtumi un lauksaimniecības zemes sadala mežu gabalos.
- Palielinās dzīvnieku sadursmju risks ar cilvēkiem, jo tie spiesti doties ārpus meža.
Troksnis un cilvēku klātbūtne
- Ciršanas laikā dzīvnieki tiek iztraucēti, īpaši ligzdošanas laikā.
- Stress un traucējumi var novest pie ligzdas pamešanas vai mazuļu zaudēšanas.
Kuras sugas Latvijā ir visjutīgākās pret mežizstrādi?
- Mazais ērglis un melnais stārķis – nepieciešami veci, neskarti, mitri meži bez cilvēku traucējuma.
- Trīspirkstu dzenis, meža pūce – atkarīgi no dobumainiem kokiem, kritalām, veciem stumbriem.
- Lūsis un pelēkais vilks – vajag lielas, nepārtrauktas teritorijas, prom no apdzīvotām vietām.
- Reti kukaiņi un ķērpji – īpaši jutīgi pret mikroklimata un substrāta izmaiņām.
Vai mežizstrāde vienmēr ir kaitīga dabai?
Ne vienmēr. Ja mežizstrāde tiek veikta pārdomāti un ilgtspējīgi, tā var būt savienojama ar dabas vērtību saglabāšanu:
- Izlases cirte rada mazākus traucējumus, jo saglabā meža struktūru.
- Zinātniski pamatota cirtes plānošana, iekļaujot dabas ekspertu izvērtējumu, samazina ietekmi.
- Ciršanas sezonas ierobežojumi (piemēram, ārpus putnu ligzdošanas) ļauj izvairīties no tiešas kaitējuma.
Ko var darīt, lai pasargātu dzīvniekus mežizstrādes laikā?
- Izvairīties no kailcirtēm vecos mežos, kuros ir augsta sugu daudzveidība.
- Veikt ciršanu ārpus ligzdošanas un dzemdību sezonām (aprīlis–jūlijs).
- Saglabāt kritalas, vecos kokus, buferjoslas gar ūdeņiem un mitrajām ieplakām.
- Pirms cirtes veikt biotopu un sugu izvērtējumu, īpaši Natura 2000 teritorijās.
- Nodrošināt, ka mežs pēc cirtes tiek atjaunots, ne tikai komerciāli, bet arī ekoloģiski.
Kā līdzsvarot mežizstrādi un bioloģisko daudzveidību?
Latvijas meži var būt gan ekonomiski produktīvi, gan ekoloģiski vērtīgi, ja tiem tiek pieiets ar izpratni un atbildību. Mežizstrāde nav jānoliedz, bet tai jābūt plānotai tā, lai nepazaudētu to, ko mežs sniedz savvaļai – dzīvotni, pārtiku, aizsardzību un klimata līdzsvaru.
Ilgtspējīga mežsaimniecība nozīmē līdzsvaru starp cilvēka vajadzībām un dabas tiesībām. Tas ietver ne tikai minimālo prasību ievērošanu, bet arī labās prakses ieviešanu – piemēram, bioloģiski vērtīgu koku atstāšanu, darbu veikšanu ārpus ligzdošanas sezonas un meža atjaunošanu ar vietējām sugām.
Tādēļ ir būtiski, lai lēmumi par mežu izmantošanu tiktu balstīti zinātniskos datos, vides vērtībās un sabiedrības līdzdalībā. Tikai tā mēs spēsim saglabāt Latvijas mežus dzīvus ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, kas tajos mīt – no retajiem putniem līdz kukaiņiem, kas uztur augsnes auglību.